Antistatiskās piedevas ir funkcionālas palīgvielas, ko izmanto polimēros, pārklājumos, tekstilizstrādājumos un plastmasas izstrādājumos, lai uzlabotu statiskās elektrības uzkrāšanos uz materiāla virsmas vai tās iekšpusē. Nozares standartiem ir noteiktas īpašas prasības to veiktspējai, tostarp tādi rādītāji kā vadītspēja, virsmas pretestība, izturība un termiskā stabilitāte. Parasti antistatiskām piedevām ir jāsaglabā stabilas antistatiskās īpašības visā materiāla kalpošanas laikā, vienlaikus būtiski neietekmējot pamatmateriāla mehānisko izturību, caurspīdīgumu vai apstrādājamību. Turklāt dažādās lietošanas jomās ir īpašas prasības attiecībā uz antistatisko līdzekļu koncentrāciju un izkliedējamību. Piemēram, plānās kārtiņas materiāliem nepieciešama virsmas pretestība no 10^9 līdz 10^12 Ω, savukārt elektronisko komponentu iepakojuma materiāliem nepieciešama vēl stingrāka vadītspējas kontrole.
Attiecībā uz drošību un vides aizsardzību nozares standarti skaidri nosaka, ka antistatiskajām piedevām jāatbilst attiecīgajiem toksikoloģijas un vides aizsardzības noteikumiem. Piemēram, Eiropas REACH regula un ASV EPA noteikumi nosaka stingrus ierobežojumus smago metālu atliekām, bioloģiskajai noārdīšanās spējai un gaistošo organisko savienojumu emisijām ķīmiskajās piedevās. Tāpēc ražotājiem, izstrādājot un pielietojot antistatiskās piedevas, jāizvēlas starptautiskajām un vietējām vides aizsardzības prasībām atbilstošas izejvielas un jānodrošina, lai galaproduktā lietošanas laikā neizdalās kaitīgas vielas, tādējādi izvairoties no kaitējuma cilvēku veselībai un videi.
Kvalitātes kontroles un testēšanas metodes ir arī svarīga daļa no antistatisko piedevu nozares standartiem. Standarti parasti nosaka materiālu paraugu ņemšanas, pirmapstrādes un veiktspējas pārbaudes metodes, piemēram, virsmas pretestības testēšanu, tilpuma pretestības testēšanu, termiskās stabilitātes testēšanu un novecošanas testēšanu. Šie testi nodrošina, ka produkts saglabā stabilu antistatisko efektu dažādās temperatūras un mitruma vidēs, vienlaikus nodrošinot klientiem uzticamus tehniskos rādītājus. Ražošanas procesa laikā uzņēmumiem būtu arī jāizveido visaptveroša testēšanas sistēma, lai uzraudzītu veiktspējas svārstības starp partijām, nodrošinot, ka katra produktu partija atbilst standarta prasībām.
